QiblaFind
Islāma vēsture sākas ar pirmajām atklāsmēm pravietim Muhamedam ap 610. gadu mūsu ērā. No kopienas Arābijas rietumos islāms izplatījās dažādos reģionos un kultūrās. Tā vēsture aptver reliģisko mācību, politiskās pārmaiņas, zinātni, tirdzniecību un ikdienas dzīvi.
Tālāk minētie datumi vietām ir aptuveni. Mūsu ēra apzīmē vispārlietoto gadu skaitīšanu. AH nozīmē „pēc hidžras”: islāma kalendārs skaita gadus no pravieša pārcelšanās uz Medīnu. AH gads precīzi nesakrīt ar mūsu ēras gadu.
Islāma vēsture: īsa laika līnija
- Ap 610. gadu: Muhameds Mekā saņem pirmo atklāsmi.
- 622. gads / 1. AH: Hidžra jeb pārcelšanās uz Medīnu iezīmē islāma kalendāra ēras sākumu.
- Ap 624. gadu / 2. AH: Lūgšanas virziens mainās uz Kābu Mekā.
- 630. gads / 8. AH: Musulmaņu kopiena pārņem kontroli pār Meku.
- 632. gads / 11. AH: Muhameds nomirst; priekšplānā izvirzās jautājums par kopienas vadību.
- 632.–661. gads: Valda četri kalifi, kurus sunnīti sauc par Taisnīgi vadītajiem kalifiem.
- 661.–750. gads: Omeijādu dinastija valda no Damaskas.
- 750.–1258. gads: Abāsīdu kalifāts lielu savas pastāvēšanas daļu valda no Bagdādes; plašākā musulmaņu pasaulē attīstās zinātne.
- Vēlākie gadsimti: Reģionālās dinastijas un impērijas ietekmē musulmaņu sabiedrības Āfrikā, Āzijā un Eiropā.
- Mūsdienas: Musulmaņi dzīvo visā pasaulē; viņu valodas, kultūras un reliģiskās prakses ir dažādas.
Šī laika līnija ir sākumpunkts, nevis stāsts par nepārtrauktu izplešanos. Politiskā vara daudzkārt mainījās. Musulmaņu kopienas auga arī tirdzniecības, migrācijas, mācīšanas un vietējo attiecību ceļā.
Atklāsmes un pirmā musulmaņu kopiena
Musulmaņi tic, ka Dievs atklāja Korānu Muhamedam ar eņģeļa Džibrīla (Gabriēla) starpniecību. Saskaņā ar islāma tradīciju pirmā atklāsme notika ap 610. gadu, kad Muhameds atradās Mekā. Panti, kurus parasti saista ar šo notikumu, sākas ar aicinājumu lasīt vai skaitīt (Al-‘Alaq 96:1–5).
Muhameds aicināja cilvēkus pielūgt vienu Dievu, rūpēties par tiem, kam vajadzīga palīdzība, un apzināties atbildību par savu rīcību. Pirmie musulmaņi Mekā sastapās ar pretestību. Daļa meklēja patvērumu citur; vēlāk Muhameds un viņa sekotāji pārcēlās uz Jasribu — pilsētu, kas kļuva pazīstama kā Medīna.
Musulmaņi Korānu uzskata par dievišķu atklāsmi. Vēsturnieki var pētīt, kad un kur radās agrīnā kopiena, taču vēstures pētniecības metodes neizšķir ticības jautājumus. Šo divu apgalvojumu veidu nošķiršana palīdz skaidrāk izprast laikmetu.
Hidžra: kāpēc kalendārs sākas 622. gadā
Hidžra ir Muhameda pārcelšanās no Mekas uz Medīnu 622. gadā. Tā deva augošajai musulmaņu kopienai jaunu mājvietu, kur varēja attīstīties reliģiskā un kopienas dzīve. Korāns piemin Muhameda ceļu kopā ar pavadoni šajā laikā (At-Tawbah 9:40).
Islāma kalendārs skaita gadus no hidžras, tāpēc 622. gads ir 1. AH sākums. Pašu kalendāru pieņēma kalifa Umara ibn al Hatāba valdīšanas laikā. Tā kā kalendārs balstās uz Mēness mēnešiem, tā datumi pārvietojas cauri Saules kalendāra gadalaikiem. Datumu atbilstību var pārbaudīt hidžras kalendārā un datumu pārveidotājā.
Hidžra ir nozīmīga ne tikai gadu skaitīšanai. Tā iezīmē pāreju no apdraudētas grupas Mekā uz organizētu kopienu Medīnā. Daudzi reliģiskās prakses un kopienas dzīves attīstības posmi saistīti ar šo Medīnas periodu.
Kiblas maiņa un atgriešanās Mekā
Kibla ir virziens, pret kuru musulmaņi vēršas lūgšanā. Sākotnēji musulmaņi lūdza Dievu, vēršoties Jeruzalemes virzienā. Medīnā virziens tika mainīts uz Kābu Mekā; šo notikumu parasti datē ar aptuveni 624. gadu jeb 2. AH. Korāns liek ticīgajiem vērsties Svētās mošejas virzienā (Al-Baqarah 2:144).
Šī pārmaiņa joprojām ir redzama musulmaņu ikdienā: lūgšanas laikā ticīgie visā pasaulē vēršas pret Kābu. Virziens ir atkarīgs no atrašanās vietas. To palīdz noteikt kiblas kompass, savukārt QiblaFind metodikas aprakstā skaidrots, kā virziens tiek aprēķināts.
- gadā jeb 8. AH Muhameds un musulmaņu kopiena pārņēma kontroli pār Meku. Islāma avotos aprakstīta elku aizvākšana no Kābas. Meka palika musulmaņu reliģiskās dzīves centrā, īpaši kā hadža — svētceļojuma, kas musulmaņiem jāveic, ja viņi to spēj, — galamērķis.
Muhameds nomira Medīnā 632. gadā jeb 11. AH. Līdz tam islāms bija nostiprinājies lielā daļā Arābijas. Viņa nāve izvirzīja arī paliekošu jautājumu: kam un uz kāda pamata būtu jāvada kopiena?
Pēctecība un Taisnīgi vadītie kalifi
Kalifs ir Muhameda pēctecis musulmaņu kopienas vadībā, nevis viņa pēctecis pravieša statusā. Sunnīti pirmos četrus kalifus — Abū Bakru, Umaru, Usmānu un Alī — sauc par Taisnīgi vadītajiem kalifiem. Viņi cits pēc cita vadīja kopienu no 632. līdz 661. gadam, lai gan katra apstākļi un izaicinājumi būtiski atšķīrās.
Sunnīti un šiīti agrīno pēctecību izprot atšķirīgi. Sunnītu skatījumā pirmais tiesīgais kalifs bija Abū Bakrs. Šiīti uzskata, ka tiesības vadīt kopienu pēc Muhameda bija Alī — viņa brālēnam un znotam. Divpadsmitnieku šiītiem Alī ir pirmais imāms, dievišķi vadīts līderis. Šīs atšķirības laika gaitā kļuva par daļu no plašākām reliģiskās autoritātes un prakses tradīcijām; nevienas kopienas vēsturi nevar reducēt uz vienu strīdu.
Agrīno kalifātu laikā musulmaņu vara izplatījās ārpus Arābijas, taču notika arī iekšēji konflikti. Usmāns tika nogalināts, bet Alī valdīšanas laiku iezīmēja pilsoņu karš. 680. gadā, pēc Alī nāves un četru kalifu perioda beigām, Kerbelā tika nogalināts viņa dēls Huseins. Viņa nāve šiītiem ir īpaši nozīmīga, un to piemin arī musulmaņi plašāk.
Omeijādi un Abāsīdi
Omeijādi valdīja no Damaskas no 661. līdz 750. gadam. Viņu valsts sniedzās pāri Ziemeļāfrikai līdz Pireneju pussalai, bet austrumos — līdz daļai Centrālāzijas un Dienvidāzijas. Pārvalde, valodas un vietējā dzīve šajā plašajā teritorijā bija ļoti dažādas. Politiskā vara nenozīmēja, ka visi iedzīvotāji uzreiz kļuva par musulmaņiem; pievēršanās islāmam notika vairāku paaudžu gaitā.
Abāsīdi nāca pie varas 750. gadā un par galvaspilsētu izveidoja Bagdādi. Tā kļuva par nozīmīgu pārvaldes, tirdzniecības un zinātnes centru. Vēlāk Abāsīdu politiskā vara vājinājās, citos reģionos valdot citām dinastijām. Mongoļu spēki 1258. gadā ieņēma Bagdādi, izbeidzot Abāsīdu kalifātu tur, taču ne musulmaņu zinātni vai sabiedrisko dzīvi.
Šo dinastiju vēsture ir svarīga, tomēr tā nav visa islāma vēsture. Musulmaņi dzīvoja arī citu valdnieku pakļautībā, ārpus impēriju galvaspilsētām un līdzās citu ticību cilvēkiem. Viņu pieredze atšķīrās atkarībā no vietas un laikmeta.
Zinātne, astronomija un kiblas noteikšana
Sākot aptuveni ar astoto gadsimtu, zinātnieki dažādās musulmaņu pasaules vietās tulkoja un pētīja agrākus darbus, pārbaudīja to atziņas un attīstīja tās tālāk. Arābu valoda kļuva par nozīmīgu zinātnes valodu, lai gan paši zinātnieki pārstāvēja dažādas valodu un reliģiskās kopienas. Matemātika, medicīna, ģeogrāfija un astronomija attīstījās gadsimtiem ilgi, nevis vienā viendabīgā „zelta laikmetā”.
Astronomijai bija arī praktisks lietojums reliģiskajā dzīvē. Mēness novērojumi palīdzēja noteikt mēnešu sākumu, bet Saules stāvoklis — lūgšanu laikus. Zinātnieki pētīja arī to, kā noteikt kiblu no tālām vietām. Tam bija vajadzīgas ģeogrāfijas zināšanas un matemātiskas metodes virzienu noteikšanai uz izliektās Zemes virsmas.
Zināšanām un instrumentiem pilnveidojoties, mainījās arī šīs metodes. Mūsdienās digitāls kompass var aprēķināt virzienu pēc atrašanās vietas, taču parādītais rezultāts joprojām ir atkarīgs no ierīces sensoriem un atrašanās vietas noteikšanas. Kiblas aprēķināšanas vēsture ir viens piemērs tam, kā musulmaņu sabiedrībās satikušies reliģiski jautājumi un zinātnisks darbs.
Vēlākās impērijas un reģionu vēsture
Pēc Abāsīdu varas mazināšanās neviena valdība nepārstāvēja visus musulmaņus. Osmaņu impērija izauga Anatolijā un gadsimtiem ilgi valdīja teritorijās Dienvidaustrumeiropā, Rietumāzijā un Ziemeļāfrikā; tās sultanāts beidzās 1922. gadā. Safavīdu impērija, kas dibināta sešpadsmitā gadsimta sākumā, palīdzēja nostiprināt divpadsmitnieku šiītu islāmu kā dominējošo tradīciju Irānā. Mogulu impērija no sešpadsmitā gadsimta valdīja lielā daļā Indijas subkontinenta, lai gan tās teritorija un spēks laika gaitā mainījās.
Tās bija nozīmīgas valstis, bet ne vienīgie musulmaņu dzīves centri. Musulmaņu kopienas auga arī Indijas okeāna tirdzniecības tīklos, Āfrikas izglītības centros un vietējās valstīs, kā arī Dienvidaustrumāzijā ar tās ilgstošajām vietējām vēsturēm. Neviena reģiona musulmaņu pagātne nav tikai piezīme impēriju laika līnijā.
Deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā Eiropas koloniālā vara ietekmēja daudzus reģionus, kuros vairākums iedzīvotāju bija musulmaņi. Vēlāk neatkarības kustības, jaunas valstis un migrācija pārveidoja politisko un kopienu dzīvi. Iznākumi bija dažādi; visiem musulmaņiem nav vienas kopīgas mūsdienu pieredzes.
Islāms mūsdienās
Islāms ir pasaules reliģija, kuras sekotāji dzīvo dažādās sabiedrībās. Musulmaņiem Korāns un Muhameda piemērs ir kopīgi galvenie atskaites punkti, taču viņu valodas, paražas, interpretācijas un politiskā vēsture atšķiras. Arī sunnītu un šiītu tradīcijās pastāv iekšēja daudzveidība.
Tāpēc islāma vēsture ir gan notikumu laika līnija, gan daudzu vietējo kopienu vēsture. Notikumi Mekā un Medīnā joprojām ir tās pamats. Tiem sekoja gadsimtiem ilga zinātniska darbība un reliģiskā dzīve, kā arī konflikti, pārmaiņas un pielāgošanās.
Biežāk uzdotie jautājumi
Kad sākās islāms?
Musulmaņi tic, ka tā vēsts pieder pie tās pašas viena Dieva pielūgsmes tradīcijas, ko mācīja agrākie pravieši. Kā vēsturiska kopiena, kas veidojās ap Muhameda sludināšanu, islāms aizsākās septītā gadsimta Arābijā; pirmo atklāsmi tradicionāli datē ar aptuveni 610. gadu.
Kāpēc islāma kalendārs sākas ar hidžru?
Hidžra 622. gadā bija Muhameda pārcelšanās no Mekas uz Medīnu un nozīmīgs pavērsiens agrīnajai kopienai. Vēlāk islāma kalendārs šo notikumu pieņēma par savas ēras sākumu, padarot 622. gadu par 1. AH gadu.
Kad musulmaņi sāka lūgšanās vērsties Mekas virzienā?
Medīnas periodā kibla tika mainīta no Jeruzalemes virziena uz Kābu Mekā. Šo pārmaiņu parasti datē ar aptuveni 624. gadu jeb 2. AH. Norādījums vērsties Svētās mošejas virzienā ir Korānā (Al-Baqarah 2:144).
Kā sunnītu un šiītu skatījums uz pēctecību atšķiras?
Agrīnā galvenā atšķirība attiecas uz vadību pēc Muhameda nāves. Sunnīti atzīst Abū Bakru par pirmo tiesīgo kalifu, bet šiīti uzskata, ka šīs tiesības bija Alī. Abu tradīciju ilgā un daudzveidīgā vēsture sniedzas tālāk par šo jautājumu.
Vai zinātnes „zelta laikmets” bija saistīts tikai ar Bagdādi?
Nē. Abāsīdu laikā Bagdāde bija nozīmīgs zinātnes centrs, taču pētniecība attīstījās arī citās pilsētās un reģionos. Zinātnieki strādāja ilgā laikposmā un nāca no dažādām vidēm.